PERSONĪBA. LOKA ŠĀVĒJS.

Loka šāvējs. Kristaps Novads. Klubs “Savage Archers”.

kristaps-novads

Ja šo lasa kāds, kurš visai tāls no loka šaušanas, tad laikam nepieciešams paskaidrot, ka tradicionālais loks, longbow, longs un garais loks – šai sarunā ir viens un tas pats.


Iepazinos ar Kristapu, laikā, kad viņš tikko sāka šaut ar loku. Vēl ar paštaisītām bultām un paštaisītu loku. Tagad Kristaps ir viens no labākajiem tradicionālā loka šāvējiem Latvijā un ne tikai. Šī saruna par loka šaušanu, par tradicionālā loka vienkāršību un patiesībā – par dzīvi.

Sveiks, Kristap, tātad pirmais jautājums, kā parasti – cik ilgi Tu šauj ar loku?

Ar loku es šauju mazliet vairāk kā 10 gadus. Pirms tam nodarbojos ar motosportu un, ja pareizi atceros, tad 2010. gada  pavasarī, Latvijas kausa pirmajā posmā Stelpē, man mocītim notrūka klanis – tas notika pirmajā aplī, man nebija iespējas tikt no trases prom, līdz ar to biju spiests visu braucienu noskatīties no malas – redzēt no malas kā mēs tur visi braucam. Tā es, tās 20 minūtes tur stāvēdams, sapratu, ka šī lieta būtu jāizbeidz kamēr nav par vēlu un jāpievēršas kaut kam citam. Un šis “kaut kas cits” likās varētu būt loka šaušana. Tā, arī tai dienā visiem pateicu: “viss – es vairs ar motociklu nebraucu, es turpmāk nodarbošos ar loka šaušanu”.

Pagaidi, bet tomēr – kad īsti Tev ienāca prātā doma, ka loka šaušana varētu būt, kaut vai alternatīva motociklam? Kas ir tas pirmais impulss, kad Tu satikies ar loka šaušanu, sāki domāt par to?

Kā lai pasaka… man škiet cilvēks dzīves laikā, iespējams atgriežas pie lietām ko viņš ir pamēģinājis bērnībā. Nezinu, es īsti neko citu tā nevaru atrast, jo bērnībā bija tikai divas lietas  – bija jāvizinās ar mopēdu un jāšauj ar loku. Kopumā analizējot – ko tu gribi, ko tu vari, prognozējot kaut kādus iespējamos riskus, mēģinot saprast savas nepieciešamības pēc aktivitātēm un tamlīdzīgi – to visu saliekot kopā, sanāca, ka jā – loka šaušana tā varētu būt. Kaut gan, tai laikā es pilnīgi neko no tā nesapratu. Un tad es piereģistrējos loka šaušanas forumā – gribēju sameklēt sev tādu sākuma komplektu. Uz manu ierakstu atsaucās Roberts Lācītis, un no viņa iegādāju pirmo loku – Falco Trophy 45 mārciņu loku. Viss būtu labi, bet tas loks bija mazliet par īsu priekš manīm.

Bet – Tu esi visu laiku šāvis tikai ar longbow – tradicionālo loku. Nav nekad bijusi interese pāriet uz kādu citu loku?

Man ir arī kompaktloks. Es nopirku vairāk ar domu priekš dēla, bet to varēja saregulēt arī manam atvilcienam. Es viņu paregulēju, pašāvu – darbā man ir iespēja šaut pa 18metriem – sanāk gan šaut pāri dažiem darbagaldiem, un mērķītis man ir 60x60cm, pie ķieģeļu sienas. Tas mērķis nav liels, un vienīgais ar ko esmu aizšāvis garām tam mērķim ir kompaktloks. Nē, es pamēģināju vairākas reizes, nebija tā ka pamēģināju, nesanāca un iesviedu krūmos. Es pamēģināju, bet tradicionālajam lokam (longam) man liekās ļoti pozitīvi ir tas, ka tie “griesti”(maksimālais punktu skaits ko tu vari iegūt) ir augsti, un ka ar longu tu vari vispār trāpīt neskatoties uz nosacīti vājo ekipējuma evolūciju. Jo tur ir plauktiņš, tur ir stiegrai ligzdiņa un bultai ir plastmasas uzgalis. Bet citādi – koka bulta, tītara spalvas…

Un pārējais ir tava acs un tava prasme…

Jā – un tas man liekas tik ļoti saistoši un reizē arī neizprotami – kā tu vari ar to visu trāpīt un kam pateicoties tu vispār trāpi. Kompaktloka šāvēji savā starpā mēdz teikt, ka pirms sacensībām viņiem jau ir uzdāvināti visi punkti un tālākais ir atkarīgs no tā, cik tu pats no tiem pazaudē. Mums ir otrādāk. Mēs varam ar longu aizšaut vienu bultu garām – nu gadās – tas mums pat ļoti dabiski. Bet kompaktloka šāvējam katra mazākā kļūda dramatiski ietekmē rezultātu, un stresa līmenis ir augstāks. Protams, tas ir diezgan nosacīti, tas tomēr ir sports, bet mani tieši vilina tā garā loka vienkāršība. Tas, kā kaut kādā brīdī tās visas līklīnijas sastājas taisni. Jo bulta jau neizlido taisni, loku tu turi uz tādiem kā “šarnīriem”, tu esi tālu atvilcis,  tev ir grūti turēt un tava tehnika ir, maigi izsakoties, diezgan slikta, bet neskatoties ne uz ko, tu tomēr vari trāpīt. Un reizēm tu vari trāpīt vienkārši instinktīvi. Tas viss notiek kustībā, daudzu kustību kopsummā, un visas tās  līklīnijas vienā brīdī summējas un tā bulta trāpa tur, kur ir jātrāpa. Un trakākais, ka tu to vari atkārtot. Un rezultātā Tev ir liels prieks un gandarījums. Un pluss – tu redzi kā lido bulta.

Jā, tas protams ir viens no lielākajiem plusiem. Vai ar savu šīs dienas pieredzi, ar to, cik ilgi Tu jau šauj, tā īsos vārdos vari noformēt – kas ir tas, kāpēc Tu joprojām šauj ar loku?

Jā tas ir labs jautājums – kāpēc tu šauj. Manuprāt, tā ir paša iekšējā nepieciešamība sevi apzināties, pilnveidot… Tur nāk klāt arī kaut kāda uzmanība – tu socializējies, apliecinies, tev tiek pievērsta uzmanība, un reizēm tas cilvēkam ir svarīgi, tas ir vajadzīgs. Pat neskatoties uz to, ka rezultāts brīžiem iet kā pa kalniem. Pa lielam vispār – rezultāts ir tāda lēna, regresējoša līkne ar kuru nepaŗtraukti ir jātiek galā, un gadiem ejot cilvēki neatlaidīgi turpina nodarboties ar lietu, kurā īsti nav progresa. Tā droši vien ir tāda cilvēka iekšējā vēlme pilnveidoties un saprast sevi, mēģināt kontrolēt savu, diezgan patizlo, ķermeni uz kādu darbību, kuras rezultāts ir redzams vienkārši mērķī. Jo mērķī jau neko nevar noslēpt – mērķī redzams tas, kas tu esi.

Vai piekrīti – ja tu šauj, kā teici – ja tu gadiem šauj un ja rezultāts punktu izpratnē īsti neattīstās, varbūt tas vairākus gadus stāv, teiksim, 200 punktu robežās, tomēr rezultāts pašam tev, iekšēji, kā cilvēkam – tas tomēr nepārtraukti aug.

Protams – tu sevi pilnveido. Ja tu gribi kaut kur aiziet, tev ir jāiet. Manā izpratnē vispār – svarīga ir procesa kvalitāte. Jebkura procesa – dzīvei kā tādai, vai kaut vai zupas ēšanai, un protams arī loka šaušanai – svarīga ir procesa kvalitāte. Un procesu svarīgi veikt atbildīgi. Pēc sacensībām, ja esi neapmierināts ar rezultātu sev godīgi jāpajautā – vai esi izdarījis visu  ko varēji, lai būtu labāk. Un pašam sev arī godīgi jāatbild: nu, nē – neesmu. Nu, ko tad tu gribi? Dari vairāk, strādā cītīgāk. Vari nedarīt vairāk, dari pareizāk. Nedari lieku, dari to kas ir vajadzīgs. Bet to saprast var tikai pats ejot tam visam cauri. Ir diezgan daudz laika jāpavada vienkārši “kaplējot” – strādājot, stāvot pie stenda un šaujot. Tu vari teiksim noskatīties video – ir jādara tā, tā un tā. Bet ja tu pats to neatstrādāsi, tu nekad nesapratīsi kā īsti tas darbojas. Tāpēc – process ir svarīgs. Un personīgā izaugsme ir svarīgāka par to rezultātu, kas attēlojas tavā rezultātu lapiņā.

Jā tieši to es gribēju arī jautāt. Tad nākamais jautājums ko es vienmēr prasu – kas tev šķiet visgrūtākais loka šaušanas tehnikā. Varbūt ne tikai tehnikā, bet vispār – loka šaušanā?
Nu, es pieņemu ka atlaidiens. Protams, viss ir svarīgs, viss ir sarežģīts, bet es pieņemu, ka atlaidiens. Jo mēs tomēr atlaižam stiegru ar pirkstiem, un tā iespēja patraucēt lokam izšaut ir ļoti liela.

Un kas ir svarīgākais no visa? Kas ir svarīgākais lai sasniegtu labus rezultātus.

Loka šaušana ir dzīve. Ja tu mācēsi šaut, tu iespējams mācēsi arī dzīvot. Tā ir tāda skola, kas tiek realizēta ar loku un bultām. Svarīgs jau ir viss. Attieksme ir svarīga. Attieksmes jautājums – kāda ir tava attieksme pret lietām. Protams – tam arī ir nozīme cik tev tīras bikses un cik tev ir bultu maks smuks, bet tomēr vairāk – kāda ir tava attieksme pret ikdienu, pret darbu, pret sevi, pret savu ķermeni. Var jau būt, ka kaut ko kļūdos, bet tāds ir mans patreizējā brīža skatījums – tā tava attieksmes summa kādā brīdī rezultējas arī mērķī. Bet tikpat labi, var jau būt kā tā arī nav 😊.


Bet šī saruna jau ir ar Tevi –  tāpēc jau es to prasu Tev – kāds ir tavs skatījums. Kāds to var pieņemt, kāds noraidīt, bet man svarīgi dzirdēt tieši Tavas domas. Saki – teiksim,  šo rakstu izlasīs kāds cilvēks un izdomās – jā, jāpamēģina. Ko Tu vari ieteikt – kāpēc būtu vērts pamēģināt šaut ar loku?

Nu, ir jau ļoti maz cilvēku, kas var tā apsēsties pie galda, un izdomāt – jā, es šaušu ar loku. Ir vienkārši jāpamēģina. Un iespējams, ka loka šaušana kļūs par tādu kā atslēdziņu uz pavisam citu pasauli. Jo šaušanā ir liels miers, šaušanā ir tāda nomierināšanās un sevis savākšana. Un pirmais – tu iemācies netraucēt sev. Ja tu gribi kaut kur trāpīt, tev jāiemācās nepatraucēt lokam izšaut. Nākošais – tad tu iemācīsies mazāk traucēt sev. Jo cilvēks diezgan daudz sarežģījumus sagādā pats sev un tad ar to cīnās. Tātad – iemācīsies mazāk traucēt sev. Un ja tu netraucēsi sev, tad tu arī mazāk traucēsi visiem apkārtējiem cilvēkiem. Un līdz ar to sabiedrība no tā tikai iegūs 😊

Ha, ha, ha,  šitais bija labs! Labi, izstāsti mazliet par klubu “Savage archer” – jo tu esi laikam viens no pirmajiem biedriem, Tev ir arī sava lokšaušnas bāze, kas ir arī “Svage archers” bāze Kurzemē. Ko klubs piedāvā, ko cilvēki var iegūt, vārdu sakot – visu par klubu.

Visu informāciju droši vien var vienkārši iegūt mūsu mājas lapā. Klubs ir pamatā virtuāls klubs, domāts atseviškiem šāvējiem, lai šāvēji varētu piedalīties oficiālajās sacensībās, kā Latvijas loka šaušanas federācijas biedri. Bet pārsvarā visi trenējas individuāli. Ir labi būt kluba biedram, jo tad notiek tāda socializācija un informācijas apmaiņa. Jo ir grūti nodarboties ar loka šaušanu vienam. Ja tu šauj viens, ir risks iestrādāt kļūdas. Tāpēc labāk ir šaut lielākā vai mazākā pulciņā.


Jā, bet “Savage archers” jau nav tas klubs, kurā treniņi notiek pulciņā – tas, kā jau Tu teici ir vairāk vai mazāk virtuāls klubs, kurā apvienojušies individuāli šāvēji. Un manuprāt tieši tas ir unikāli, ka labākie tradicionālā loka šāvēji ir tieši no “Savage archers”, kas tomēr pārsvarā trenējas individuāli.

Nu, šad tad jau mēs tiekamies, un mēs arī diezgan daudz apmaināmies ar informāciju, neturam sveci zem pūra. Protams, mums kā longbow šāvējiem tas izpildījums reizēm radikāli atšķirās no klasiskās, olimpiskās loka šaušanas, bet tomēr kaut kādā brīdī tās zināšanas tomēr dod rezultātu. Un ja godīgi Latvijā līdz šim arī WA (World Archery) sistēmā vistālāk jau ir tikuši tieši longi.

Jā, tas ir interesanti, ka faktiski, lielākie sasniegumi Latvijā, vismaz atjaunotās Latvijas vēsturē, pat pasaules un Eiropas līmenī,  ir sasniegti tieši ar tradicionālo loku. Varbūt tāpēc, ka konkurence ir mazāka, varbūt tāpēc, ka mūsu tradicionālā loka šāvēji strādā cītīgāk kā citās valstīs, varbūt tāpēc ka mūsu skola ir vairāk sportiskāka, jo arī šeit saknes tomēr sākas no Eduarda Lapsiņa, kurš vienmēr jebkuram lokšaušanas veidam pieprasījis nopietnu, sportisku attieksmi. Jo Eiropā ar longiem šauj tomēr ļoti daudzi tīri izklaides šāvēji.

Jā, tā protams ir vairāku apstākļu sakritība. Bet viena lieta tomēr ir skaidra – vienalga kā tas izskatās no malas, visa pamatā ir šaušanas tehnika. Un ceļš uz to jebkurā gadījumā iet caur noteiktu atkārtojumu skaitu. Vienu reizi tu vari instinktīvi izšaut un trāpīt. Bet ja tev jātrāpa 60 vai 72 vai 144 bultas pēc kārtas, tur ir vajadzīga tehnika. Ja tu skrien izsalcis pa mežu, ļoti liela varbūtība, ka to vienīgo bultu tu patiešām instinktīvi arī trāpīsi, bet trāpīt vairākas reizes pēc kārtas – tas vairs nav tik vienkārši un prasa pavisam citu attieksmi. Tur bez treniņiem neiztikt. Un tas jau ir no katra paša atkarīgs. Reizēm atnāk kāds jauns cilvēks – grib pamēģināt un tu redzi – viņam jau viss ir, viss sanāk, mazliet šo to pielabo, pamāci, bet tu redzi – te ir materiāls, tur viss var sanākt. Bet tālāk – tikai tad ja tam cilvēkam ir iekšēja nepieciešamība pēc tāda procesa, pēc tādas sevis pilnveidošanas, tikai tad rezultāts būs.

Lieliski, paldies. Uz šīs nots mēs varam arī mūsu sarunu noslēgt, tikai vēl viena lieta – mūsu mājaslapā ir tādi mazi lokšaušanas teicieni, citāti, ko teikuši dažādi ar loka šaušanu saistīti cilvēki. Varbūt arī Tev ir kāds domu grauds ar ko vari dalīties?

Nu… man varbūt ir par to netraucēšanu…

Loka šaušanā pirmkārt ir jāiemācās netraucēt lokam. Ja tu netraucēsi lokam, tad būsi iemācījies netraucēt arī pats sev. Tas nozīmē, ka netraucēsi arī citiem. Līdz ar to, sabiedrība no tā tikai iegūs!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.