Ar šo rakstu mēs iesākam jaunu sadaļu mūsu blogā – intervijas ar pieredzējušiem loka šāvējiem. Mērķis šai sadaļai ir iepazīstināt jaunos un topošos lokšāvējus ar pieredzējušiem šāvējiem un viņu pārstāvēto loka šaušanas klubu.
Šai pirmajā rakstā – intervija ar Eduardu Lapsiņu, loka šaušanas kluba “Amazones” vadītāju, galveno treneri, kā arī Latvijas loka šaušanas Federācijas ģenerālsekretāru.
Iepazinos ar Eduardu laikā, kad Latvijā ar loka šaušanu nodarbojās, cik varēja spriest, vispār tikai trīs cilvēki. Taču tieši Eduards Lapsiņš iznesa loka šaušanas sportu Latvijā cauri visgrūtākajam laikam un neļāva tam pazust. Bet – sākam ar pavisam vienkāršiem jautājumiem:
Kāpēc Tu vispār šauj ar loku?
E.L.: – Atbilde vienkārša – tāpēc, ka patīk.
Cik ilgi Tu jau šauj?
E.L.: – No 1976. gada septembra.
Ar kādu loku Tu šauj?
E.L.: – Atkarībā no vajadzības. Dabīgi, ka primārais ir Olimpiskais loks, bet vispār šauju ar visiem četriem pamatlokiem (Longobow, Neaprīkots loks, Kompaktloks un Olimpiskais loks), un visos četros esmu sporta meistars.
Kā Tu novērtētu – cik procentus no rezultāta loka šaušanā, sastāda šaušanas tehnika, cik – pats loks un tā kvalitātes, un cik – paša šāvēja mentālais, psiholoģiskais, garīgais spēks?
E.L.: – Nu pirmkārt, šo jautājumu vajadzētu sadalīt trīs daļās:
Pirmais: Iesācēja līmenis – mentālais varētu būt kādi 5%, loks tur varētu būt kādi 10%, un pārējais – šaušanas tehnika – tātad – 85%.
Otrais: Vidējais līmenis – šeit jau varētu kaut kur dalīties trīs vienādās daļās apmēram, vai pat mentālais drusku mazāk – kādi 20%, pārējais vienādās daļās.
Trešais: Top līmenis – tur jau viss strauji mainās – tur inventārs varētu aizņemt vismaz 50% ja ne pat vairāk, šaušanas tehnika kādi 10-15%, un mentālais to pārējo aizņemtu – kādi 25%. Jo šeit mēs nerunājam par to, ka Top līmenis – ka viņš nemācētu šaut – tur jau viss ir atstrādāts līdz automātismam, par to vairs nav jādomā. Spilgts piemērs – nesen puisis no Liepājas ielika bildīti FB – seši desmitnieki – ar jautājumu – ko darīt tālāk? Un šeit tas mentālais arī darbojas – ko darīt tālāk. Ko tālāk – tālāk turpini tāpat šaut! Bet lai to panāktu… Ne jau velti loka šaušanā ir fiziskā sagatavotība, tehniskā sagatvotība, psiholoģiskā sagatavotība, taktiskā sagatvotība – tie visi ir elementi, kas ir vajadzīgi. Un, ja no sākuma tas cilvēks ir atnācis, nepieciešamās muskuļu grupas viņam nav atstrādātas, viņam iedod jebkuru pagali, parādi kā šaut, viņš ļoti strauji progresēs. Bet ja savācam tos, kas sanieguši top līmeni, ar super moderniem instrumentiem, viņš jau garām mērķim nešauj. Viņš turās mērķa vidū. Un tad arī tas parādās – kuram galva ir stabilāka, tas arī to vidiņu tur, bet kuram nav – tas iešauj divus vidū un noraujas. Tāpēc šeit, šajā līmenī, strauji mainās šī attiecība.
Vispārīgi ņemot – kas loka šaušanā ir vissvarīgākais?
E.L.: – Šeit atkal – tas pats iepriekšējais jautājums – tie trīs līmeņi…
Nu labi, pats svarīgākais – pirmkārt tev jābūt spēkam. Lai varētu to inventāru vispār valdīt. Kad tev ir spēks, vajadzētu atstrādāt šaušanas tehniku, lai šāvieni būtu vienādi. Tad, kad tev ir spēks un vienādi šāvieni, tad vajadzīgs instruments, kurš tavus vienādos šāvienus vienā vietā arī novirza. Nu un kad tev ir spēks, ir šaušanas tehnika un instruments ar ko šaut, tad lūk nāk šie garīgie aspekti, stabila nervus sistēma, u.t.t.
Es saviem audzēkņiem vienmēr pieminu šo piemēru – mēs ar vienu puisi no Itālijas izlases šaujam uz vienu vairogu, puisis šauj stabili, dzīvojas tikai dzeltenajā un pēkšņi – norauts šāviens, apakšā dēlī! Un neskatoties uz to, viņš izšauj 330 punktus no 360. Es šāvu mierīgi, stabili – bet izšāvu 320 bez jebkādiem dēļiem. Nu lūk – zirgam četras kājas, arī viņš var paklupt. Iešāva dēlī – “m”, garām, nulle punktu! Bet viņam tik stabila nervu sistēma, ka viņš vienkārši turpina strādāt. Domāju, jebkurš no mūsējiem tur nobruktu. Un otrs – tu sašauj visus sešus desmitniekus… Un viss, gatavs! Tu jau gara acīm sevi redzi ar medāli kaklā. Un vairs neesi spējīgs turpināt strādāt…
Kas ir vissvarīgākais elements šaušanas tehnikā?
E.L.: – Teorētiski tā nevar pateikt, jo tas ir komplekss. Šāviens sākas ar to brīdi, kad Tu esi ielādējis bultu un vispār noskaņojies un izpildījis šāvienu, un beidzās ar to, kad bulta jau ir aizlidojusi un tu izturi šāviena nobeigumu. Bet, ja nu mēs tā sadalām pa etapiem, tad droši vien vissvarīgākais ir atlaidiens.
Ko ir visgrūtāk apgūt? Tas arī droši vien būs atlaidiens?
E.L.: – Droši vien ka tas arī būs, bet nu mēs arī šeit varam runāt par līmeņiem. Ja iesācējam tas būs atlaidiens, vidējam līmenim tas var būt – “iziet cauri šāvienam”, panākt, lai šāviens būtu plūstošs, un augšējam līmenim – tur atkal šis mentālais ieslēdzas, lai mēs jebkuros apstākļos spētu šaut. Piem. – ir izšķirošs šāviens par pirmo vietu, nervi uzvilkti, visi grib vinnēt, bet vajag iziet, mierīgi un vienkārši izpildīt savu šāvienu.
Ja cilvēks svārstās, meklē kādu nodarbošanos, aizpildīt brīvo laiku, pasportot – kāpēc Tu ieteiktu izvēlēties loka šaušanu? Kas ir tie plusi?
E.L.: – Nu, pirmkārt, es nevienam to neieteiktu! Bet ja nopietni – pirmkārt jāsaprot, kas tas ir – loka šaušana. Jo nez vai visiem vajadzētu spēlēt basketbolu – tas pirmkārt ir komandas sporta veids. Un ja cilvēks ir izteikts individuālists, ja viņam nepatīk burzīties vienā barā un cīnīties par vienu bumbu, tad varbūt šis ir viņam piemērots sporta veids – kur tu vari pabūt ar sevi, izzināt sevi (jo ļoti daudz nāk ārā visādas lietiņas), audzināt sevi garīgi. Jo, izejot uz šaušanas līnijas, tu paliec pilnīgi viens pats. Tikai tu un mērķis. Un no tavas uzvedības, tavām darbībām, tavas domāšanas būs tas rezultāts. Katrā ziņā cilvēkam ir jāpamēģina, un tad viņš sapratīs – ir tas viņam vai nav. Jo īstenībā jau šis sporta veids ir vienmuļš – ja no malas paskaties – nu cik ilgi tu skatīsies kā otrs cilvēks šauj – atvelk, notēmē, izšauj, atvelk, notēmē, izšauj – kas tur interesants. Nekā interesanta tur nav. Tāpat arī, kad viņš sāk nodarboties. No sākuma ir ļoti interesanti. Viss ir jauns – loka šaušana, loks, bulta, šitā jāielādē, tā jānotēmē, tā jāelpo, tā jādomā. Un tad, kad tu to visu esi apguvis, tad sākās šis monotonais darbs – kā es saku – desmi tūkstoši šāvienu. Tev vienkārši viņi jāšauj. Apmēram gada laikā. Nu, un tad arī lielākā daļa šo sportu pamet. Un pēc šiem desmit tūkstošiem šāvienu – tad sākas tā interesantākā daļa šim sporta veidam – kad praktiski šaut tu esi iemācījies, principā vari arī trāpīt, kaut kādu inventāru esi sagādājis un tad viss ir atkarīgs, kas tev galvā notiek – vai tu tiec galā ar savu nervu sistēmu, ar savu gribēšanu trāpīt, ar savām bailēm netrāpīt, ar vēlēšanos kaut ko izpildīt labāk nekā tu māki. Tad tikai sākas šim sporta veidam īstā sāls. Tas pirmais etaps ir interesants, un šis – tas īstais sports parādās pēc tam. Bet nu, tas gads ir jāiztur. Daudzi diemžēl neiztur.
Bet vai tas nav tāpat kā dzīvē – ja cilvēks grib kaut ko sasniegt jebkurā jomā, tad ir jāiztur tas rutīnas brīdis, melnais darbs, kas nedod rezltātu. Un ja to neiztur – tad arī neko parasti nesasniedz.
E.L.: – Nu es esmu spilgts piemērs – visu mūžu šauju, neko neesmu sasniedzis (piezīme – te nu mēs sākām smieties). Nē, nu tā jau ir – man te daži oponē – a, kas Tu tāds esi, ko esi izdarījis? Nu labi, savulaik esmu ar Latvijas rekordu ieņēmis 65. vietu pasaules čempionātā. Ja es spēlētu tenisu, par mani rakstītu visas avīzes un nedēļu par mani kladzinātu radio, televīzija un visi pārējie. Bet tā kā es šauju ar loku, tas visiem liekas kaut kāds nevērtīgs sasniegums, kaut gan es tā neuzskatu. Padomju laikos, PSRS bruņoto spēku čempionātā izcīnīju 4. vietu 50 metru distancē. Tobrīd bruņoto spēku čempionāts bija vismaz šī brīža pasaules kausa līmenī, ja pat ne augstāk. Tāpat esmu Eiropas čempions telpās ar longbow – tituls jau ir skaists un es to izcīnīju ar diezgan lielu pārsvaru, bet to nemaz neuzskatu par sasniegumu…
Tad parunāsim par klubu “Amazones” – par mērķiem, sasniegumiem, treniņprocesu. Ja kāds rīdzenieks grib sākt nodarboties ar lokšaušanu – kāpēc izvēlēties tieši “Amazones”?
E.L.: – Tātad – šeit laiki ir mazliet mainījušies. Klubu dibināja, ja tā var teikt, profesionāli lokšāvēji, un sākotnējā doma tieši tāda arī bija – ka šeit strādājam stingri, sporta virzienā un mērķis ir viens – Olimpiskās spēles, viss pārējais tiek pakārtots. Šobrīd mūsu vadība ir sapratusi, ka varbūt visi negrib kļūt par čempioniem un Olimpisko spēļu uzvarētājiem, varbūt cilvēki vienkārši grib labi pavadīt laiku, iepazīt šo sporta veidu. Tāpēc šobrīd klubs ir atvērts visiem, jebkurām vēlmēm, bet nu tā pamatdoma ir palikusi – loka šaušana kā Olimpiskais sporta veids. Un olimpiskais sporta veids – tā nav šaudīšanās ar loku sava prieka pēc. Tas ir nopietns darbs, tiešām nopietns, trīs reizes dienā treniņi, piecreiz nedēļā, četrus, astoņus gadus no vietas. Un pats trakākais, ka tas viss nedod nekādu garantiju – ka tev būs tas top līmeņa rezultāts. Bet bez šāda darba – noteikti nebūs.
Kāda ir biedra nauda?
E.L.: – Tā vienkāršoti runājot – 66EUR pirmais mēnesis, 30EUR – katrs nākamais. Ja sākam iedziļināties – 36EUR ir gada biedra nauda, 30 EUR – maksa par to, ka izmanto kluba telpas, kluba inventāru. Tātad – viens variants – samaksājot šo gada maksu, tu esi kluba biedrs, vari trenēties pie sevis mājās, braukt pa sacensībām un zem “Amazoņu” karoga startēt. Cita maksa, ja tu nāc un šauj mūsu skaistajās, siltajās, gaišajās telpās, izmanto mūsu inventāru, mērķus, vairogus, tev tiek pievērsta arī uzmanība no treneru puses – tad ir šie 30 EUR mēnesī.
Kā notiek jaunu biedru uzņemšana?
E.L.: – Šeit arī notikušas izmaiņas – kādreiz bija uzņemšana vienreiz gadā, veidojot jaunu grupu, apmācot viņu teorijā un praktiskās nodarbībās. Grupas tika komplektētas rudenī, bet tagad cilvēki negrib gaidīt, grib tagad un tūlīt, un tad mēs nākam pretī – tagad un tūlīt – zvani, atnāc, apskaties kā tas notiek, mēs izrunājam visu, ko tas cilvēks grib, ko mēs varam dot, ko es varu ieteikt – jo, kā jau teicu, ne visiem jākļūst par Olimpiskiem čempioniem, cilvēks var atnākt pēc darba, relaksēties, pašaut sava prieka pēc, nav nekādas problēmas. Un ja tas viss apmierina, tad cilvēks raksta iesniegumu, samaksā šos 66 EUR, un sākam nodarbības. Parasti divas dienas nedēļā – otrdien un ceturtdien, nodarbojamies ar iesācējiem . Šovasar, eksperimentālā kārtā, nodarbojamies divās vietās – no rīta plkst. 9:00 es sagaidu cilvēkus pie Anniņmuižas Rimi, vedu šeit, uz vasaras bāzi pļavā, šeit notiek nodarbības līdz vieniem, pusdiviem dienā, tad vedu viņus atpakaļ uz Rīgu un no sešiem vakarā sākas nodarbības Ķengaragā, Aviācijas ielā. Ziemā – otrdienas un ceturtdienas ir veltītas iesācējiem, jauniešiem no četriem līdz sešiem, un strādājošiem – no sešiem līdz deviņiem vakarā. Bet arī šeit ir iespējamas variācijas, jo bieži vien vecāki nāk uz treniņiem kopā ar bērniem – tas arī ir iespējams.
Pēdējais jautājums – mūsu mājaslapā esam salikuši dažādus “gudros citātus” par loka šaušanu – ko nu kurš par lokšaušanu ir teicis, sākot ar Aristoteli un beidzot ar Paulu Koelju. Vai Tev ir kāds iemīļots, sirdij mīļš teiciens par lokašaušanu?
E.L.: Nu, nekas īpašs, mīļš un sirdij tuvs man nav, vienīgais ko varu pateikt – ko vienmēr atkārtoju: – “Loka šaušanā galvenais ir necensties. Necensties izdarīt labāk nekā tu vari. Un pat censties necensties – nevajag.”
Tā tas ir – loka šaušana ir Olimpiskais sporta veids. Līdz Olimpiādei katram ejams garš ceļš. Taču – pat visgarākais ceļš sākas ar pirmo soli…
Piesakieties treniņiem un sāciet savu ceļu loka šaušanā!